Šo stāstu man atklāja kāda draudzene. Dacei bija sarežģīta un pat smaga ģimenes dzīve. Apprecējās jauna, piedzima bērniņš, bet audzināt to nācās praktiski vienai.
Vīrs uzskatīja, ka jaunība vēl nav beigusies un brīvi ļāvās trakulīgai uzdzīvei. Visu brīvo (un ne tikai brīvo) laiku viņš pavadīja klubos, nepagāja ne pāris dienas, kad vienai ballītei sekoja nākamā.
Protams, tās retās reizes, kad viņš uzturējās mājās, nekādas lielās jēgas nebija, jo puisi saprotami māca nelāgas paģiras.
Viņa māte, kā jau nereti tas notiek, attaisnoja visus dēliņa gājienus, tomēr pati praktiski palīdzēt jaunajai ģimenei nesteidzās.
Bet vienā jaukā dienā Daces pacietībai pienāca gals.
Viņa piezvanīja vīramātei un uzdeva jautājumu: kuram jāsēž un jāauklējas ar bērnu, īpaši ja viņš “smērē bikses”? Vīramāte nekavējās izpausties, atbildēja, ka tā ir mātes atbildība un svēts pienākums.
Un tad vedekla atcirta: “Nu, lūk! Tad arī brauciet šurp un nodarbojieties ar savu bērnu!”